mēģinājumi gulēt pa mazumiņam , kad var.
treniņu izlaišana, jo ir jāstrādā un dēļ negulētajām naktīm sajūta, ka drīzāk uz laukuma atslēgtos aiz bezspēka.
lai cik darba tu izdarītu pirms konsultācijas, būs jādara 3reiz vairāk uz nākamo (es zinu, ka tam tā jābūt, bet tas dzīvi neatvieglo).
pozitīvi - darbs, ko uz konsultācijām izdaru tiek novērtēts un esmu uz pareizā ceļā.
tas nemaina faktu, ka ceļš ir vēl neizsakāmi garš un nav gluds it nemaz, lai kā to vēlētos.
neiešana uz treniņiem un negulēšana atstāj iespaidu uz garastāvokli - nepietiek ar to, ka kļūstu neiecietīga un čīkstulīga pret draugiem, žēloju pati sevi (protams, ar ēdienu, kas nozīmē, ka kļūstu tikai lielāka un lielāka, jo naktis kļūst garākas un garākas), arvien vairāk ilgojos pēc mājām (cilvēkiem, meža, svaigā gaisa un brīvā grafika).
sāku uzdot jautājumu kāpēc es studēju arhitektūru? kāpēc taisni arhitektūru? kāpēc ne kko citu? atbilde - arhitektūra bija vienīgais variants, pat tagad nevienu citu variantu nav, kas liktos apmierinoši. pat tagad, kad šķiet, ka gribās nošauties no šī te....
pasniedzēja mani nosauca par pasaules glābēju - tehnoloģijas priekšmetā (laikam jānolaižās no ideālisma mākoņiem un jādomā, kā nokārtot priekšmetu). nešaubos, ka viņa mani izmācīs būtu citādai.
istaba arvien vairāk un vairāk atgādina midzeni, apaug ar traukiem un drēbēm, un atgriezumiem, un papīriem, un maketiem.
3dien bij pēdējā bbola līgas spēle ar universitātes komandu. protams, pa īstam sāku pieķerties tagad!
īstā dzīve tiek izdzīvota pa īsajiem pāris stundu garajiem sapņiem, tas ir, ja spēju atbrīvoties no simt un vienas domas, kas maisās pa galvu un tiešām gulēt. kaut arī pārsvarā gulēts tiek tikai tad, kad ķermenis vnk nespēj strādāt tālāk, tāpēc vnk atslēdzos.
es tač tev teicu nelasi! nepatiks. :p
