Ir iestājies klusums...
Bet neuztraucies, esmu vēl dzīva, vesela, pildu mājas darbus, eju iepirkties gan izklaides, gan pienākuma pēc, eju uz skolu un taisos uz treniņiem...
Laikam jau, ka pēc mēneša it kā iestājusies rutīna, jo jūtams, ka jau piezogas ilgi uzvarētais slinkums, kurš kūda atlikt visu nedaudz un vnk paskatīties filmu, palasīt grāmatu vai pagulēt ilgāk un necelties...
Lai arī nospēlēts basketbols 8 gadus un likās, ka komandas spēle un es protu būt komandas cilvēks un strādāt komandā, atkal un atkal pierādās teiciens "ja gribi, lai izdara pareizi un kā nākas, tad jādara vien pašam" - neviens cits nekad to neizdarīt tā kā tu gribi, tā kā esi iedomājies, neatdosies ar tik lielu atdevi kā tu gribētu vai būtu gatavs...
Apnīk mēģināt kaut mazliet nostabilizēt attiecības ar cilvēkiem apkārt, ja viņi turpina katru dienu izdarīt kko tādu, kas liek rokām nolaisties vai tieši pretēji pacelt gaisā un tekt "padodos"...nepietiek ar to, ka katra diena sākas ar domu "varbūt pacenties nedaudz vairāk...viņi jau arī ir tikai cilvēki"...nop! cilvēki, kas nevēlās un pats nemēģina...
varbūt ieraksts tāds ne tik rožains, bet tas nenozīmē, ka slikta diena bija...bija normāla...ne visas var būt saulainas un vasarīgas...šodien liels vējšs un nedaudz līņā (īsts angļu laiks) :)
neuztraucies būs vēl interesanti ieraksti ar kuriem tevi iepriecināt ;)
es par to parūpēšos :D
buča :*
1 komentārs:
Manā galā ir arī jaušamas pirmās nesaskaņas un mēģinājumi meklēt dažādas pieejas, kā ar cilvēkiem sastrādāties vienā grupā pie viena darba un vnk dzīvot ikdienā līdzās.
Bet ja nav atsaucības un vēlmes no otras puses, tad neies jau krist ceļos, lai tikai dzīvotu saticībā.
Ierakstīt komentāru